Īslande ir saprotama un vienkārša valsts, taču tādēļ nekļūst mazāk interesanta un iespaidīga, varbūt pat vēl vairāk.
Gan šīs salas daba, gan cilvēki izraisa un ir izraisījuši milzīgu interesi, un tam ir pamats. Karstie avoti, verdoši dubļu un lavas ezeri, daudzkrāsaini kalni un vulkāni, ko klāj trūcīgs augājs, visuresošās aitas to nogāzēs un nelielie pinkainie zirgi pļavās. Visaptverošs sociālisms un egalitārisms nelielajā 300 tūkst. cilvēku lielajā populācijā, vispārēja vienlīdzība un labklājība, noziedzības, noziedznieku un cietumu neesamība, ikviena nejauši satikta cilvēka tīrais un skaidrais skatiens un prāts. Pastāvīgs 14-16 grādu aukstums vasarā, smidzinošs vai gāzošs lietus, vētras un orkāni. 1000 gadu laikā nemainījusies sennorvēģu valoda ar arhaisko alfabētu, plaukstoša un rūpīgi lolota, lai gan ikviens cilvēks, kurš jaunāks par 60 gadiem, lieliski zina angļu valodu. Praktiski katrs otrais Īslandes iedzīvotājs raksta prozu, dzeju vai spēlē kādā mūzikas grupā.
Liels daudzums ģeotermālo un hidroelektrostaciju, kas nodrošina lētu elektrību, taču jaunu būvēšanai traucē sabiedrība, kura ir pārmērīgi nobažījusies par neskartās Īslandes dabas saglabāšanu. Tajā pašā laikā šī pati sabiedrība pilnīgi mierīgi atbalsta tādu barbarisku nodarbi kā rūpnieciskās vaļu medības – atskaitot īslandiešus, ar to nodarbojas tikai vēl viena tikpat savdabīga valsts – Japāna. Vaļu gaļas ievešana ASV un ES, starp citu, ir kriminālnoziegums, lai gan to tirgo Keblavikas lidostā.
Īslandē atrodas pats senākais no šobrīd Eiropā funkcionējošajiem parlamentiem – Altings. Cik ilgi tas vēl pastāvēs, pateikt nevar – vēlēšanās balso gandrīz 90% cilvēku, un pie šādas līdzdalības un nelielā vēlētāju skaita pilnīgi iespējama ir pāreja uz tiešo demokrātiju, kad cilvēki paši tieši analizē un balso par likumiem.
Īslandei nav armijas, bet tikai krasta apsardze, tāpēc par valsts aizsardzību atbild NATO. Tā ir vienīgā NATO valsts bez bruņotajiem spēkiem. Uz salas ilgu laiku atradās amerikāņu militārā bāze, bet 2006. gadā to galīgi slēdza.
Īslandē katru gadu tiek rīkots milzīgs geju praids, pēdējo reizi ar 100 tūkst. dalībniekiem pie kopējā iedzīvotāju skaita, atgādināšu, 300 tūkst. Parādē, pārģērbies sieviešu drēbēs, piedalījās Reikjavīkas mērs, pēc profesijas komiķis. Viņa partija uzvarēja parlamenta vēlēšanās ar lozungiem: “Dodiet bezmaksas dvieļus baseinos” un “dodiet leduslāci zooloģiskajā dārzā”. Turklāt Īslande ir pirmā valsts pasaulē, kuras premjerministre ir ar atklāti netradicionālu orientāciju, viņu sauc Johanna Sigurdardottir.
Kas attiecas uz vārdiem, tad jau kopš 1925. gada ar likumu ir aizliegti uzvārdi, ja vien kāds no vecākiem nav ārzemnieks: tradicionālais īslandiešu vārds sastāv no paša vārda un tēvvārda/mātesvārda (matronīma), tas ir, “tēvvārda” no mātes puses. Tā, jums noteikti labi zināmo dziedātāju sauc Bjorka Gudmundsdotira, bet čellisti, kas nereti brauc uz Latviju – Hildura Gudnadotira, tas ir, attiecīgi Gudmunda un Gudnas meitas.
Īslandē uz alkoholu ir valsts monopols, un to var nopirkt tikai 48 īpašos veikalos visā valstī. Smēķē tikai 15%, un periodiski notiek sarunas par to, lai nikotīnu aizliegtu pavisam, bet tiem, kas nevar iztikt, izsniegtu to aptiekās pret recepti. Valsts cīņa ar citām narkotikām ir ļoti intensīva, atskaitot varbūt vienīgi marihuānu, bet arī to smēķē tikai galvaspilsētā. Nav grūti saprast, kāpēc īslandieši pēc izskata visi ir ļoti skaidrā un veselīgi, mierīgi un priecīgi. Visur, parkos un ceļmalās, aug psilocībes dzimtas halucinogēnās sēnes, bet tās neviens nelasa un neēd.
Es jau Reikjavīkā kempingā lejupielādēju vienu no pazīstamākajām īslandieša, Nobela prēmijas laureāta Haldora Laksnesa grāmatām ar nosaukumu “Patstāvīgi cilvēki”. Tajā var atrast diezgan daudz kā tāda, kas sasaucas ar mūsu ceļojumu, tāpēc es minēšu tēmai atbilstošus citātus.
Šie cilvēki nejutās kā vergi un izcēlās no kopējās nabagu masas. Viņi paļāvās tikai uz sevi, un viņu lielākais kapitāls bija patstāvība. Viņi ticēja saviem spēkiem, augstu vērtēja uzņēmību un, iedzēruši, skaitīja no galvas senas sāgas un dzeju. Viņiem piemita dzelžaina griba, un viņus nebiedēja nekādi šķēršļi. Taču neviens viņus nenosauktu par bezdvēseliskiem materiālistiem, kas rūpējas tikai par dienišķo maizi. Viņi no galvas zināja daudz senu dzejoļu ar meistarīgām atskaņām un aliterācijām, un daži pat paši sacerēja dzejoļus — par draugiem, par savu grūto dzīvi, par briesmām, par dabu, par cerībām uz gaišākām dienām — tām cerībām, kas piepildās tikai debesu valstībā, un pat par mīlestību (dzejoļi par mīlestību tika uzskatīti par neklājīgiem).